Pieņemšana

Pieņemšana

Lai sakārtotu attiecības, bieži vien jāsāk ar pieņemšanu. Īpaši svarīgi ir spēt pieņemt savus vecākus - pieņemt tādus, kādi viņi ir – bez pārmetumiem, prasībām un bez vēlmes tos izmainīt.

To mums parasti nav viegli izdarīt, jo vecākiem mēs neapzināti izvirzām augstākas prasības nekā citiem līdzcilvēkiem. Kopš agras bērnības mūsu zemapziņā ir dziļi iesakņojies priekšstats, ka vecāki ir kaut kas vairāk – ka viņiem jābūt īpašiem vai pat dievišķiem. No šīs neapzinātās vēlmes rodas daudz vilšanos, bērnības traumu, aizvainojumu un pārmetumu. Tas viss traucē mums nonākt līdz īstai pieņemšanai. Patiesa vecāku pieņemšana ir saistīta arī ar dzīves pieņemšanu, jo tieši no viņiem mēs to saņemam. Viņi ir pirmie cilvēki šajā dzīvē, ko sastopam, ar kuriem kopā mācāmies dzīvot. Ar pateicību pieņemot savus vecākus, mēs pieņemam arī savu dzīvi – tādu, kāda tā ir visā kopumā:

Divi dienas mūžiņā,
Viena laba, otra slima;
Abi divi jādzīvo,
I labā, i slimā.
LD 9174

Paldies saku māmiņai
Par to vieglu (labu) lolojumu:
Nepiekusu dziedādama,
Ne darbiņu dzīvodama.
LD 94,2

     Lai mēs spētu kādu cilvēku pieņemt, mums jāmēģina skatīties plašāk. Tas nozīmē, ka mēs aiz šī cilvēka mēģinām ieraudzīt visu to, kas viņu ir veidojis tieši tādu, kāds viņš ir. Tie ir viņa vecāki, viņa ģimene, vide, kurā viņš ir audzis un veidojies, tie ir cilvēki, apstākļi un notikumi, kas viņu ir ietekmējuši. Tajos viņš ir izveidojies tieši tāds, kādu mēs to esam sastapuši. Jā, viņš, protams, var mainīties, bet tikai tad, ja pats to izvēlas, ja iet sevis iepazīšanas un pilnveides ceļu. Taču tas paliek viņa paša ziņā. Mūsu daļa ir pieņemt, akceptēt viņu tādu, kāds viņš ir – bez vērtējuma un kritikas, bez vēlmes viņu pārtaisīt vai uzlabot. Šāda īsta, dziļa pieņemšana pausta tautasdziesmā:

Nesmejos nevienam,
Kādu kuru redzēdama:
Kādu Laima izlaidusi,
Tādu māte auklējusi.
LD 1115 905

    Pieņemšana veidojas tad, kad jau spējam paskatīties plašāk, ieraudzīt un sajust cilvēku visā būtībā – ar visu viņa veidošanās fonu – ar viņa izcelsmes ģimeni, ar dažādajiem ietekmes faktoriem – sabiedrību, vidi un notikumiem, kas viņu veidojuši. Savstarpēja pieņemšana un sapratne ir svarīga gan attiecībās ar vecākiem, gan citiem cilvēkiem. Pieņemšana palīdz veidot arī stabilas un veselīgas partnerattiecības:

Es savai līgavai
Ļauna vārda nesacīju:
Viņa, mani mīlēdama,
Atstāj tēvu, māmuliņu.
LD 22710

Cilvēku ietekmē ne vien vide, ģimene un sabiedrība, bet arī katra paša piedzīvotais dažādās situācijās, tostarp paša pārvarētās problēmas un traumas. Uz šo individuālo dzīves pieredzi, kas arī vienā ģimenē katram var būt sava, norāda tautasdziesma, apzīmējot to kā katram doto likteni jeb laimi:

Viena tēva tie bērniņi,
Ne visiem viena laime:
Cits sēdēja kalniņā,
Cits asaru lejiņā.
LD 1341, 27351

Kad cilvēks savā ceļā jau ir piedzīvojis dažādas dzīves mācības un nonācis pie dziļākas likumsakarību izpratnes, tad veidojas patiesa apkārtējo cilvēku pieņemšana, kas pausta šajās rindās:

Es otram neapsmēju,
Es bij bēdas redzējuse,
Es bij savas villainītes
Asarās mazgājuse.
LD 596, 1429

    Tautasdziesmu lakoniskie, precīzie formulējumi vēsta par plašāku skatu uz dzīvi un spēju apjaust, kas ir aiz katra cilvēka,- kāpēc viņš/viņa ir tāds, kas un kā viņu tieši tādu ir veidojis. Spēju paskatīties plašāk un iejusties mēs visbiežāk iegūstam savas pieredzes, savu pārdzīvojumu rezultātā. Kad esam savā ceļā bēdas un problēmas piedzīvojuši, tad spējam arī citus saprast. Tad veidojas iejūtība, empātija, kas ved uz pieņemšanu. Savukārt citu nievāšanas un pazemošanas pamatā visbiežāk ir augstprātība un paštaisnība. Arī uz to trāpīgi norāda tautasdziesmas:

Kādi bija tie ļautiņi,
Kuri otru nicināja,
Vai bij Dieva labumiņa,
Vai saulītes baltumiņa?
LD 1276, 6579

Ne jau labis otru pēla,
Ne jau labs nicināja:
Izpaļiņa otru pēla,
Izniecele nicināja.
LD 51, 375

    Tautas gudrība iesaka izvairīties no citu apspriešanas, kas nozīmē izvairīties no citu vērtēšanas, bet palikt pie tā, ko vislabāk pazīstam – pie sevis:

Pats gar sevi vien runāju,
Pats gar savu kumeliņu,
Neaiztiku svešus ļaudis,
Lai netieku ienaidā.
Z 772, 666

     Pieņemšana gan būtu atšķirama no samierināšanās. Samierinoties mēs bieži vien apslāpējam savas emocijas, savu attieksmi tikai aiz pieklājības, ievērojot situācijas vai sabiedrības noteiktos rāmjus un normas. Taču iekšēji bieži joprojām paliek vērtējošā, kritiskā vai noraidošā attieksme.

    Kad ir notikusi patiesa pieņemšana, kas ir sava veida apziņas paplašināšana, tad mūsos rodas mierīga, neitrāla sajūta – mēs varam pieņemt, ka katram šeit uz Zemes ir sava vieta tieši tādam, kāds viņš ir. Tad izgaist arī iekšējais vērtējums. Tas nenozīmē, ka mums būtu jāpiekrīt šī cilvēka uzskatiem, dzīvesveidam vai attieksmei. Nē, bet pieņemot viņu tādu, kāds viņš ir, mēs atstājam viņu viņa paša dzīvei, neveidojot liekas emocionālas sasaistes ar šo cilvēku un tādējādi attiecīgi nepiesaistot viņu sev.

    Svarīgi apzināties, ka pieņemšana nav samierināšanās. Pieņemšana ir saistīta ar apziņas paplašināšanos, ar spēju paskatīties plašāk un iejusties dziļāk:

Neapsmēju bārenīti,
Ar māmiņu dzīvodama
Saule kalnu neaptek
Kā es pati bārenīti.
LFK 3641 [1838]

Es vecam nesmējos,
Priekšā man tās dieniņas;
Jemu vecu pie rociņas,
Atsēdinu krēsliņā. LFK 6964, 174.