Par garīgo meklējumu īsceļiem

Par stimulētajiem garīgajiem “šortkatiem” jeb īsceļiem

Pēdējā laikā arvien biežāk sanāk runāt un strādāt ar cilvēkiem, kas mēģinājuši izmantot ajuvasku un dažādus citus palīglīdzekļus “šortkatam” jeb īsceļam uz garīgo pasauli un pēc tam palikuši apgrūtinātā saskarē ar realitāti.

Šis būs mans subjektīvais skatījums uz šo lietu, kas balstīts ajuvaskiešu un manis paša dažādu prakšu pieredzē. Protams, jāpatur prātā, ka katrs gadījums ir individuāls un šeit sacītais nekādi nav jāattiecina uz visiem un visur.

 Jebkurš garīgai praksei piederošs vingrinājums izaicina ego ierobežojumus, tai skaitā zemapziņā glabājošo emocionālo traumu aizsardzības mehānismus. Šis otrais faktors ir būtisks, jo, ja tā var teikt, šo traumu daudzums nosaka cilvēka dzīvības enerģijas vadītspēju.

 Šeit der līdzība ar elektrisko ķēdi, kur traumas atspoguļojas kā pretestības, kas mazina ķēdē elektriskās strāvas stiprumu. Elektriskajai ķēdei, kā zināms, ir arī drošinātāji, kuri tiek izsisti, ja strāvas stiprums pēkšņi pieaug līdz līmenim, kuram ķēde nav paredzēta, respektīvi, “nav gatava”.   

 Arī cilvēkam ir šādi “drošinātāji”, kuri neļauj piekļūt tiem zemapziņas slāņiem, kuriem cilvēks gan traumu, gan varbūt citu faktoru ietekmes dēļ “nav gatavs”. Senās prakses saudzīgi attiecas pret minēto cilvēka gatavības faktoru un paplašina cilvēka garīgo apvārsni saudzīgi, pamazām (atceramies Dainu, kur Saules meita jeb cilvēka dvēsele, pirtī peroties, aicina Auseklīti vai Dieva Dēlus garu liet (pārbaudījumus radīt)  pamazām, lai “zelta slota neizkūst” (lai nepazūd apzināšanās) , kamēr advancētās un “šortkatu” veidojošās prakses var prasīt no terapeita/skolotāja spēju palīdzēt cilvēkam situācijās, ja ir notikusi ieiešana nosacīti “aizliegtajā teritorijā”.

Piemēram, mūsu skolotājs Swami Devageet bija izcils Ošo Dinamiskās meditācijas izmantošanā, strādājot ar cilvēka apslēptajām ēnām. Te svarīgs moments, kas jāapzinās, ka prakses, kurās netiek lietotas palīgvielas, joprojām “drošinātāju” faktoru atstāj klātesošu, jo padara darbam pieejamas tikai tās ēnas, kuras cilvēks konkrētajā dzīves brīdī ir gatavs izgaismot.

 Cita situācija ir ar praksēm, kurās tiek lietotas kādas psihoaktīvas vielas. Šeit cilvēka aizsardzības mehānismi var tikt atrauti vaļā vardarbīgā veidā. Atslēgas jautājums varētu būt,- cik attiecīgajam cilvēkam ir šo apslēpto, “sargājamo punktu”. Ja tiek atrauti vaļā tādi, kuru atvēršanai cilvēks vēl nav gatavs, tad viņš tā arī var palikt “ar izsistiem korķiem”. Jāapzinās arī, ka tradīcijās, kurās šīs vielas tika lietotas, tās izmantoja tikai īpašiem dziedinošiem mērķiem sevišķos gadījumos, nevis garīgu piedzīvojumu meklēšanai.

 Otra lieta – pieredze rāda, ka šādiem šortkatistiem pēc tam mēdz būt apgrūtināti (reizēm pat vispār neiespējami) ieiet meditācijā dabiskā veidā. Arī šim fenomenam ir skaidrojums, bet tas jau ir cits stāsts.