Aklais un klibais

Aklais un klibais

Aklais un klibais

Kāda sena sūfiju līdzība vēsta:

Aklais apjucis ilgi maldījies, lai tiktu cauri mežam. Pēkšņi viņš aiz kaut kā aizķēries un nostiepies visā garumā uz zemes. Taustoties pa meža zemi, viņš atklāja, ka ir pakritis pār kādu cilvēku, kas tup zemē. Šis cilvēks bija Klibais, kurš nevarēja paiet.
Abi uzsāka sarunu un izsūdzēja viens otram savas raizes par likteni.
„Kopš sevi atceros, es jau maldos pa šo mežu un netieku vairs ārā, jo neko neredzu,” teica Aklais.
Klibais stāstīja: „Arī es, cik vien atceros, guļu šeit uz zemes un netieku ārā no meža, jo nespēju piecelties.”
Kamēr viņi tā sarunājās, Klibais pēkšņi ko atskārta un iesaucās: „Es zinu! Tu pacelsi mani sev uz muguras, un es tev teikšu, kurā virzienā tev jāiet. Kopīgiem spēkiem mēs tiksim ārā no meža.”
Līdzību stāstot, sūfiji simboliski salīdzinājuši saprātu ar Aklo, bet intuīciju ar Klibo. Arī mēs tiksim ārā no maldu meža vien tad, ja abus apvienosim. 
(Ievas Ančevskas tulkojums no vācu val.)