Uguns ceļš

Uguns ceļš

Stāsts par katariešiem

Katarisms (no grieķu catharos – tīrs) bija valdošā reliģija viduslaikos Pireneju austrumu pusē – visā Dienvidfrancijā un daļā Spānijas.

Lai arī ir vairākas versijas, tomēr nav skaidri zināms, kad un kāpēc šīs reliģijas piekritēji sāka saukties kā katarieši (cathares) vai albeginieši, albiģieši (albigenses). Ir zināms, ka viduslaikos šai kustībai nebija speciāla nosaukuma. Kustības piekritēji paši sevi uzskatīja par īsteniem kristiešiem, jo savas ceremonijas, sakramentus, uzskatus balstīja uz Jauno Derību un, lai gan pētnieki katarismā ir atraduši arī jūdaisma un pat islāma idejas, iespējams, ka tieši katarieši kā senie kristieši bija pieņēmuši Kristus mācību tās patiesākajā veidā. 

Viena no leģendām vēsta, ka katarieši savā pārvaldībā bija saņēmuši Svēto Grālu, kas savukārt vēlāk izraisīja neviltotu interesi Hitlerā un viņam pietuvinātajos cilvēkos. Tā rezultātā dienvidrietumu Francijā Trešais Reihs veica plašus pētījumus Otto Rāna (Otto Rahn) vadībā.

            Apkārtējo iedzīvotāju vidū katarieši bija iemantojuši neviltotu cieņu un tika dēvēti par „labajiem ļaudīm”. Katarieši sludināja mīlestību, paši izstaroja mīlestību un viena no viņu idejām bija, ka, ceļot cilvēka apziņas līmeni, iespējams izveidot paradīzi zemes virsū. Katariešu kulta celtnes atradās kalnu galos vai augstu virs jūras līmeņa – it kā simbolizējot augsto garīgumu.  

            Kā jau tika minēts, katarieši savu pasaules uzskatu balstīja uz Jauno Derību, tomēr bija vairāki aspekti, kur katariešu uzskati kardināli atšķīrās no to laiku Romas katoļu baznīcas. Kā pašus būtiskākos varētu minēt sekojošos:

• savā dzīves veidā katarieši izvairījās lietot jebko, kas kaut kādā veidā apziņā raisītu tieksmi gremdēties materiālismā – katariešus raksturoja pilnīga vienkāršība, askēze (pretstatā katoļu baznīcas greznībai, ko katarieši uzskatīja par Sātana izpausmi), kā arī veģetārisms pārtikā;

• katarieši sludināja visu dvēseļu vienlīdzību, sievietes vienlīdzību ar vīrieti, arī vienlīdzību garīgo iniciāciju saņemšanā. Sieviešu un vīriešu īpatsvars katariešu iesvētīto (tos sauca par perfecti) vidū bija apmēram puse uz pusi;

• katarieši atzina reinkarnāciju un cilvēka pāriemiesošanos apziņas evolūcijas procesā.

Šajā sakarā ir interesanti un arī iedvesmojoši iepazīties ar vienu no tekstiem, kas atrasts Montsegura kalna apkārtnē un ko pamatoti piedēvē katariešiem:

„TAM nevar pietuvoties savādāk kā vienīgi caur sapratni. TAM nav biedrību, izņemot tos, kuri paši zina, ka viņi ir TAM piederoši. TAM nav sāncenšu, jo TAS nav ne ar vienu konkurējošs. TAM nav ambīciju, jo TAS vienīgi tiecas kalpot. TAM nepiemīt ierobežojumi, kādi mēdz būt mīlestības trūkuma izraisītam nacionālismam. TAS nav vērsts tikai uz sevi, jo TAS tiecas bagātināt visas grupas un reliģijas.

TAS atzīst visu laiku dižos skolotājus, kuri ir rādījuši mīlestības patiesību, tos, kuri ir piedalījušies mīlestības patiesības izpaušanā ar visu savu būtību. Nav tāda dzīves ceļa vai tautības, kas TAM būtu kā šķērslis. Tie, kuri ir ar TO, tie zina.

TAS netiecas mācīt, TAS tiecas būt – un caur būšanu bagātināt. TAS norāda, ka ceļš, pa kuru mēs ejam, var kļūt arī par ceļu, ko iet mums līdzās esošie, jo mēs paši esam tas ceļš. TAS norāda, ka ir pienācis laiks īpašai pārejai, īpašam alķīmiskam apziņas izmaiņas aktam, kad apziņa no ego brīvprātīgi atgriežas vienotajā veselumā.

TAS nerunā par sevi skaļā balsī, bet izpaužas caur maigu, liegu mīlestības starojumu. TAS godina visus tos, kuri vēsturiskā laika gaitā ar savām dzīvēm ir izdaiļojuši ceļu, bet bijuši spiesti samaksāt par to dārgu cenu.

TAS nav pakārtots hierarhijām vai struktūrām, neviens tam nav tuvāks par kādu citu. TAM piederīgie atpazīst cits citu pēc darbības, pēc varēšanas būt un pēc acīm; nav citu zīmju, izņemot brālīgus apskāvienus šo cilvēku starpā. Katrs no viņiem, darot savus ikdienas darbus - neskatoties uz to, cik smagi tie būtu -  velta savu dzīvi klusā mīlestībā pret kaimiņu, pret apkārtējo vidi, pret mūsu pasauli. TAS godina dižo ideālu pārākumu, TAS virza uz Mīlestības nostādīšanu pāri visam, jo tikai tā cilvēks var pabeigt savu attīstību.

TAM nav citu balvu, ko piedāvāt, izņemot neizsakāmu būšanas un mīlēšanas prieku.

Visiem, kas nostājušies uz TĀ ceļa, jārod virzība uz sapratnes saknēm, nesavtīgi darot labu un mācot no personiskā piemēra. Viņiem jāsniedz dziedināšana apkārtnē, sabiedrībā, pasaulē. Viņiem nav ne no kā jābaidās, ne no kā jākaunas, un viņu viedumam ir jāstāv pāri jebkādiem apstākļiem un situācijām. TAM nav noslēpumu, nav Arkānu, nav iniciāciju, izņemot patiesu sapratni par mīlestības spēku un to, ka pasaule mainīsies, ja mēs vispirms izmainīsim sevi.

Visi tie, kuri ir piederoši, tā dara, jo viņi pieder Mīlestības baznīcai.” 

            Sākot no 11. gadsimta katarisms sāka plaši izplatīties visā Rietumeiropā. Romas katoļu baznīca sāka just draudus savai varenībai un nolēma veikt pasākumus katarisma ietekmes mazināšanai. 1165. gadā notika konference ar mērķi apvienot katariešus ar katoļiem, taču bez rezultātiem, jo uzskati bija pārāk atšķirīgi. Sekoja pasākumi ar baznīcas pārstāvju sūtīšanu pie katariešiem  ar aicinājumu tiem labprātīgi atteikties no idejiskajām atšķirībām un iekļauties oficiālās baznīcas kanonos. Piemēram, pāvests Inocents III aizsūtīja pie katariešiem vienu no saviem uzticamākajiem sekotājiem mūku Bernardu Clervo (Bernard Clairveaux), taču iecere beidzās ar to, ka sūtnis pats savām acīm redzēja, ka katarieši ir daudz patiesāki savā ticībā nekā korumpētā katoļu baznīca un ka viņiem vispār nav ko pārmest.

            Protams, oficiālajai baznīcai tas nederēja, jo svarīgi bija saglabāt varu un ietekmi. Sekoja vēl dažādi notikumi un, saprotot, ka draudi zaudēt ietekmi kļūst vēl lielāki, pāvests Inocents III, savācis tiem laikiem iespaidīgu karaspēku, solot krustnešiem visu grēku piedošanu un dažādas privilēģijas, 1209. gadā uzsāka krusta karu pret katariešu kustību.

            Neskatoties uz to, ka katariešiem palīgā reizēm devās templiešu bruņinieki, katariešu pilsētas viena pēc otras kapitulēja pārspēka priekšā. Lielākā daļa katariešu tika fiziski iznīcināta, tie nedaudzie, kas pārgāja katoļu ticībā, bija spiesti nēsāt apģērbu ar dzeltenu krustu. Netika saudzēti arī pilsētu mierīgie iedzīvotāji. Iebrūkot Beziers pilsētiņā krustneši iedzīvotājiem lika izdot katariešus, uz ko iedzīvotāji atbildēja, ka neviens nav jāizdod, jo viņi visi taču pieder tai pašai ticībai, godā to pašu dievu un tādējādi ir savējie. Kāpēc gan būtu jāizdod savi ticības brāļi? Krustneši nedaudz apjuka un jautāja baznīcas vadībai, kā rīkoties, uz ko Pāvests Arnaud Amaury atbildēja ar apokaliptisko frāzi, kas lieliski raksturo baznīcas patieso dabu un apstiprina katariešu viedokli, ka baznīca pati sevī iemieso antikristu: „Nogaliniet viņus visus! Dievs atpazīs savējos.” Šādi tika izkautas veselas pilsētas.

            Par krusta kara kulmināciju tika uzskatīta Montsegura kalna nocietinājuma ieņemšana. Tas notika 1244. gada 16. martā pēc vairāku mēnešu aplenkuma.    

            Nocietinājums tika sagrauts ar no speciālām katapultām mestām milzīgām akmens bumbām un katarieši bija spiesti padoties.

            Baznīca piedāvāja sagūstītajiem Montsegura katariešiem dzīvību apmaiņā pret atteikšanos no savas pārliecības un katolisko kanonu pieņemšanu, taču visi ap 220 katarieši izvēlējās nāvi ugunī.

            Saskaņā ar leģendu naktī pirms Montsegura padošanās, katarieši no sava vidus izraudzīja trīs, kuru uzdevums bija iznest un noslēpt katariešu „dārgumus”, lai kaut kad vēlāk tie nāktu gaismā. Kas īsti bija šie „dārgumi”? Ir viedokļi, ka tās bija zināšanas, raksti, grāmatas, pat Svētais Grāls (Montsegura kalns tika uzskatīts par katariešu ideoloģisko centru, arī „Grāla” glabātuvi).

Nakts aizsegā pa slepenām ejām minētie trīs katarieši izkļuva no Montsegura aplenkuma un pāri kalniem aizdevās uz Montreal de Sos kalnu jeb Grāla kalnu, kas atrodas pie Olbier ciemata uz dienvidrietumiem no Montsegura. Ir versija, ka katari savu vēstījumu iezīmējuši vienā no Montreal de Sos kalna alām.

Šodien šis zīmējums ir stipri izbalējis un redzamas vairs tikai atsevišķas detaļas. Sākotnējā kopaina ar neapbruņotu aci nav vairs ieraugāma.

Ir bijuši mēģinājumi ar dažādām metodēm noteikt zīmējuma sākotnējo versiju. Zemāk pielikti divi varianti, kā trešais pievienots attēla šī brīža fotogrāfija. Lasītājs pats var padomāt, ko šī vēsts varētu nozīmēt.

            Lai arī šodien uz Montsegura kalna atrodošais nocietinājums nav pašu katariešu celts (oriģinālais tika sagrauts 1244. gadā; kalna galā vēl redzami oriģinālā nocietinājuma pamati un drupas) pats Montsegura kalns un tā apkārtne ir ļoti fascinējoši.

Pirmkārt, tāpēc, ka dažādas realitātes atdalošie plīvuri šeit šķiet sevišķi plāni. To veicina gan unikālais reljefs ar kalniem un dziļām ielejām, mākoņu un miglas rotaļas, ciemata vēsturiskā unikālā seja, cilvēku mierīgi nesteidzīgais dzīves ritms, kā arī vēl kaut kas ļoti spēcīgs, netverams un vārdos neizsakāms.

Otrkārt, tāpēc, ka gan pats kalns, gan apkārtne joprojām glabā daudzus noslēpumus. Daži no šiem noslēpumiem vairs netiek tik rūpīgi slēpti – piemēram, īpašās alas, kur savus iesvētīšanas rituālus ir veikuši un joprojām veic dažādu garīgu kustību pārstāvji.

Dažus no noslēpumiem zina vairs tikai šaurs vietējo iedzīvotāju loks un rūpīgi glabā no svešiniekiem. Tā saucamais sakrālais tūrisms tiek laipni aicināts, taču ielaists tikai līdz zināmai robežai. Ja uzdotie uzvedinošie jautājumi šai robežai tuvojas, seko momentāna atbilde, ka “šeit NOTEIKTI nekā tāda nav”.

Un gan jau, ka kalns un apkārtne glabā arī noslēpumus, kuriem pieeja vairs nav pat vietējo iedzīvotāju vidū un ko ugunī sev paņēmuši līdzi katarieši. Tikai ar citām maņām izejot cauri dažādas realitātes šķirošajiem plīvuriem, šeit var atklāties ainas un lietas, kas pieder pie Radītāja visdiženākajām formu rotaļām. Jautājums, cik uztvert un saturēt varošs ir katra konkrētā cilvēka Kauss. Nodot citiem, izstāstot vārdos, to nav iespējams.

Pēc Montsegura krišanas kataru reliģijas liktenis bija izlemts. Tūlīt pārspēka priekšā krita vēl pāris atlikušās kataru pilsētas. Pēdējais “oficiālais” katariešu iesvētītais Gulhelm Belibaste tika sadedzināts 1321. gadā. Pirms sadedzināšanas viņš izteica pareģojumu, ka katarieši atgriezīsies uz zemes pēc 700 gadiem. Ko tas nozīmē un kā šis pareģojums izpaužas jau mūsdienās – tā ir atsevišķa liela stāsta tēma, kuru varētu  aizsākt ar antropozofijas izveidotāja Rūdolfa Šteinera veiktajiem reinkarnācijas pētījumiem un kuras diženumu var tikai nojaust mūsdienu pasaules notikumu kontekstā.

Katariešu likteņstāsts ir pārdomu vērts no vairākiem aspektiem:

Vispirms - ir divas acīmredzamas paralēles ar Latvijas likteni.

Pirmā paralēle saistās ar mūsu tautas garīgo mantojumu – Dainām, tradīcijām un zīmēm Lielvārdes jostā. Reti kurš vairs šaubās par šī mantojuma diženo garīgo jēgu. Jautājums ir – kur palikusi saikne starp paša mantojuma formu, ko mēs, ja vēlamies, redzam ik dienas, un tā būtību, saturu, ko tikai tagad atsevišķi cilvēki Latvijā mēģina atrast un ir tam pietuvojušies? Uzdrošinos apgalvot, ka šī saikne apraujas tajā pašā 13. gadsimtā, laikā, kad Romas katoļu baznīca ar uguni un zobenu iznīcināja visu, kas kaut kādā veidā ir īsteni patiess, lai varētu muļķot un pakļaut cilvēkus ar pseidogarīgumu. Tādējādi dažādu Latvijas cilvēku izteiktie šķietami minhauzeniskie apgalvojumi par mūsu dižo senatni satur jo lielu patiesības graudu. Interesanti, ka arī Latvijā reiz bija sastopami “labvīri” un “labsievas” – termini, kas iet roku rokā ar katariešu “labajiem ļaudīm”.

Otra paralēle saistās ar tautas likteņstāstu. Katariešu zemēs iebruka “gaismas nesēji” – spēki, kas faktiski atnesa tumsu. Latvijā ienāca “atbrīvotāji” – vara, kas Latviju okupēja un mēģināja nogriezt jebkādas atgādinājumu saites ar Latvijas brīvvalsts laiku.  Jebkura varaskāre necieš nekādas brīvības izpausmes. To mēs redzam arī mūsdienās Ķīnas attiecībās ar Tibetu – tieši tas pats stāsts, tikai ar citām darbojošām personām.

Ir vēl viens aspekts.

Attīstībā var būt horizontālais jeb ūdens ceļš un var būt vertikālais jeb uguns ceļš. Šos abus ceļus simboliski ataino krusta zīme.

Ūdens ceļš nozīmē ikdienas sadzīvi bez apzinātas garīguma klātesamības. Lielākā daļa cilvēces joprojām iet pa šo ceļu.

Ir daļa ļaužu, kura kļūst arvien lielāka, kas iet abus ceļus. Šie cilvēki saprot, ka aiz laicīgā stāv pārlaicīgais, nojauš, ka pārlaicīgajā slēpjas visa būtība, tomēr vēl nespēj nostāties uz vertikālā ceļa ar “abām kājām”.

Vēl ir vertikālais ceļš. Uguns ceļš. Uguns transformē matēriju. Uguns ceļš ir apgarotās matērijas ceļš. Beznosacījuma mīlestības ceļš – absolūts godīgums, taisnīgums pret citiem un pret sevi, kas neatzīst nekādus kompromisus. Uguns kliedē tumsu un tāpēc tumsai ir tik ļoti bail no uguns.

Katram cilvēkam, arī tautai pienāk brīdis, kad jāizdara izvēle, jāizšķiras, pa kuru ceļu turpmāk doties.  Katarieši izdarīja savu izvēli un apliecināja to līdz galam. Savu izvēli savulaik izdarīja Kārlis Ulmanis, savu – Somijas tauta.

Šo uguni nevar nodzēst. To var uz laiku noslāpēt, no tās var patverties ūdenī, taču tā tik un tā atradīs savu ceļu, kā izlauzties. Tāds ir Visuma likums.

Nobeigumā divas nelielas piebildes.

Gatavojot šo rakstu, nejauši atradu, ka ļoti izsmeļošs materiāls par katariešiem, ieskaitot videofilmas, ir apkopots Māra Šverna izveidotā interneta lapā http://smiltis.blogspot.com/2010/02/katari.html . Ir vērts tajā ieskatīties un padomāt par visu lietu sasaistēm un paralēlēm.

Otra lieta ir nedaudz komiski ironiska. Kristus sludināja mīlestību. Pēc loģikas spriežot, pretstats Kristum ir Antikrists un tas ir tas, kurš ģenerē kaut ko pretēju mīlestībai. Mīlestība daudzās valodās ir AMOR. Tagad iegūsim šī vārda „pretstatu”, izlasot to no pretējās puses. Ja Esamība šādā veidā ir vēlējusies norādīt, kas ir Antikrists, tai neapšaubāmi piemīt lieliska humora izjūta. Vai ne?

Raksta tapšanā bez ceļojuma iespaidiem, sarunām, sajūtām un bukletiem izmantoti arī Lars Muhl pētījumi un interneta lapa www.cathares.org