Kā augšā - tā apakšā

Kā augšā - tā apakšā

Jeb - cik svarīgi ir nokāpt lejā

Viens no mums svarīgiem Skolotājiem Lars Muhl ir sacījis, ka augstumi, kādos mēs spējam pacelties, ir atbilstoši dzīlēm, kādās mēs esam gatavi nolaisties.

            Pirmajā brīdī tas šķiet tāds daudznozīmīgs apgalvojums, bez jebkādas konkrētības. Katrs pēc vēlēšanās un domu lidojuma kapacitātes tur var saskatīt visu ko. Līdzīgi ir ar Hermeja Trismegista “Kā augšā, tā apakšā” – te gan var teiciena abas daļas sasaistīt ar debesu un zemes sfēru.

            Manas pēdējā laika atklāsmes itin skaidri iezīmē vienu no konkrētām lietām (droši vien, tur ir vairākas, kas viena otru neizslēdz), uz ko attiecas šie abi teicieni.

            Aplūkosim koku, jo daba sniedz atbildes uz praktiski visiem jautājumiem. Koks, veidodams zaru vainagu ar lapotni, tiecas pret debesīm. Jo augstāku un bagātāku lapotni tas izveido, jo vairāk Saules gaismas, vairāk dzīvības enerģijas tas iegūst. Taču tas nedarbosies, ja koks neveidos atbilstoša dziļuma un plašuma sakņu sistēmu. Ja nebūs atbilstošu sakņu, nebūs māmuļas Zemes barošanas stumbram un lapotnei, nebūs spēja nostāvēt vētrās – un pat neliela vēja pūsma koku nogāzīs. “Kā augšā, tā apakšā”, vai ne? Tak acīmredzami.

            Kā šis modelis attiecas uz cilvēku, uz viņa attīstību, uz garīgo izaugsmi? Vistiešākajā veidā. Par tiekšanos uz augšu laikam jautājumi nerodas – tās ir garīgās prakses, meditācija, apzinātība, kalpošana, tikums, disciplīna, utt, utt, utt. Bet ko nozīmē nokāpt lejā?

            Dante “Dievišķajā Komēdijā” apraksta nokāpšanu elles lokos. Varbūt ir jānokāpj tur?

            Mūsu dvēseles glabā ēnas, kas radušās, zaudējot kaut ko no sava veseluma. Tas parasti notiek traumatiskās situācijās gan šajā dzīvē, gan iepriekšējās. Lūk, tā ir atslēga – spēt nokāpt dvēseles dziļumos, lai satiktos ar savām ēnām un ienestu tur gaismu. Kā gan citādi lai gaismu tur ienes, ja ne nokāpjot lejā jeb iedziļinoties savās ēnās? Neviena no augšas, ar apzinātības lukturīti paspīdināta gaisma šīs ēnas tik viegli neizgaismos! Tikai satiekoties ar tām aci pret aci, var tās izgaismot!

            Satikties ar savām ēnām ir tas, ko angļu valodā apzīmē ar vajadzības pakāpi “have to”. Mana starpdzīvju ceļojumu pieredze rāda, ka var vienā dzīvē nodarboties ar garīgām praksēm, kļūt visnotaļ advancēts tips (pat Skolotājs šī vārda vislabākajā nozīmē), taču ēnas nekur nepaliek -  seko nākamās dzīves, kurās ēnas joprojām māj ar saviem ēnu karodziņiem: "Tu mūs vēl neesi izgaismojis! Mēs tepat vien esam!"  Un ēnas rīkojas, veidodamas attiecīgās dzīves situācijas, piemēram, dvēseles veseluma atgūšanas ilgu upei uzbūvējot savu ēnu aizsprostu un tādējādi paaugstinot asinsspiedienu fiziskajā ķermenī.

            Kā tikt galā ar ēnām?

            Tas nu ir tas lielais Jautājums. Ir speciālas terapijas, kas palīdz tās izgaismot. Taču ir arī mūsu ikdienas dzīve, kas mums, kļūstot apzinātākiem, ļauj pamanīt ēnu veidotos ornamentus, kuru raksti atkārtojas, tā sūtot mums vēstis. Mūsu ikdienas dzīve brīnišķīgi spēj piegādāt to “svinu”, kas, mijiedarbībā ar apzinātību var tikt alķīmiski pārkausēts “zeltā”. Jāsaprot gan, ka savas ēnas reizēm nav viegli pamanīt. Tāpēc jau tās ir ēnas – tās spēj noēnot gan veselo saprātu, gan apzinātības “palaišanas slēdzi”. Zinu pēc sevis.

            Lai tumšajos vakaros mums visiem garas trepes kāpšanai savu ēnu valstībā! Apzinātības lukturīšus gan lai neaizmirstam paņemt līdzi!