Vienatne un vientulība
Vienatne un vientulība
Pirmajā acu uzmetienā šie jēdzieni šķiet itin līdzīgi. Vēl vairāk – ikdienas sarunās tie tiek pat jaukti. Un tomēr – starp tiem ir milzīga atšķirība.
Garīgajā literatūrā nereti ir sastopams apzīmējums „pašpietiekamība”. Šis saliktenis, sastāvošs no daļām „paša” + „pietiekamība” lieliski apraksta būtību – cilvēkam visa kā pašam ir gana, pašam (ar sevi) visa pietiek. Pašpietiekamība iet roku rokā ar vienatni – runājot tēlaini, cilvēka dzīves apmierinājuma, enerģijas (un mīlestības) kauss ir pilns un šāds cilvēks lieliski jūtas, esot viens pats. Pie kam šeit nav ne mazākās pretrunas ar apgalvojumu, ka cilvēks ir sociāla būtne, jo pašpietiekams cilvēks lieliski jūtas arī sabiedrībā, turklāt viņam vienlīdz ērtas ir situācijas, gan atrodoties uzmanības centrā, gan paliekot gluži nemanītam. Kāda gan starpība, ja cilvēkam [pašam ar sevi] visa kā ir pietiekoši?
Šāds cilvēks no visas sirds spēj baudīt to klusumu un rimtumu, ko sniedz vienatne. Līdz ar to rodas nosacījumi dziļumu piedzīvošanai, kas iespējams tikai vienatnē. Vienatni šāds cilvēks uztver kā savu labāko draugu, un starp draugiem, kā zināms, nav konfliktu. Vienatnes baudīšana ir kā apliecinājums, ka cilvēks dzīvē stāv taisni pats uz savām kājām, ka tam nav vajadzīgi spieķīši un balsti.
Vientulība ir kā konflikta situācija. Cilvēks neatkarīgi no tā, vai patiešām ir viens, vai atrodas sabiedrībā, vientulības gadījumā kaut kādu iemeslu dēļ jūtas nodalīts, nošķirts, nepieņemts. Cilvēkam ir iekšēja nepieciešamība pēc kāda /kādiem, kas viņam dāvā uzmanību (lasi – enerģiju, mīlestību). Te nu ir spēkā gluži vai matemātiska vienādība: vientulības radītais diskomforts ir vienāds ar to enerģijas daudzumu, ko cilvēks [neapzināti] mēģina nolaupīt, izvilināt, izubagot no saviem līdzcilvēkiem (te mēs runājam par pieaugušiem cilvēkiem). Cilvēka „kauss” nav pilns, un trūkstošā daļa tiek izkarota no līdzcilvēkiem.
Minētā vienādība ir spēkā arī, ja ir beigušās attiecības un cilvēks jūtas pamests. Šajā gadījumā sajūtu draņķīgums ir mērs tai enerģijai, ko cilvēks attiecību laikā [neapzināti] laupīja no sava dzīves drauga.
Ar vientulību var mēģināt samierināties. Taču kā jau minēts iepriekšējā rakstā, samierināšanās nes iekšēju konfliktu. Konflikts, kas rodas no samierināšanās ar vientulību, visdrīzāk var transformēties depresijā.
Kur ir izeja? Universālu recepti nav iespējams sniegt. Tomēr, ja vientulības pamatā ir sajūta „līdzcilvēki mani nepieņem”, ir vērts padomāt, vai gadījumā Esamība man nav pielikusi pretī spoguli. Un tas nozīmē to pašu vienkāršo atbildi, ka problēma ir manī pašā, respektīvi, es pats kaut ko nepieņemu līdzcilvēkos.
