Veseluma jēdziens

Veseluma jēdziens

Fragments no grāmatas "Latviešu dziedināšanas tradīcija"

Veseluma jēdziens senajā uztverē apzīmē cilvēka fizisko un garīgo veselību, attieksmi pret dzīvi, emocionālo līdzsvaru, kā arī viņa raksturu un tikumu. Uz šī senā priekšstata izpausmēm tautasdziesmās norāda farmaceits un tautas ārstniecības pētnieks Jānis Kupcis:

"Daiņas mazāk vērības piegriež zālēm, bet novērš slimības ar profilaktiskiem līdzekļiem: saprot veseļošanos daudz plašākā apmērā, atzīst arī stiprumu, skaistumu un gudrību par veselības zīmēm un mēģina šīs īpašības sasniegt ne ar zālēm, bet ar higiēniskiem un diētiskiem līdzekļiem un ar okultisma pajēmieniem, kas tautai bija vieglāk sasniedzami nekā zāles. Ja nu kādu reizi bija jālieto zāles, tad tās jēma lielāko daļu no augu valsts." (Kupcis 1932: 257)

Par veselības jēdziena plašāku izpratni tautas tradīcijā raksta arī ārsts un tautas dziedniecības pētnieks Jēkabs Alksnis:
"Kādas tautas ārstniecības raksturu jau nenosaka daudzie lietotie līdzekļi, bet gan tas gars, kas parādās viņas galvenajās domās." (Alksnis 1931: 353)

Latviešu folklorā un tradīcijā paustie uzskati par veselību un veselumu pilnībā atbilst mūsdienu nostādnēm, ko vēsta holistiskā pieeja un psihosomatiskā medicīna.

Lai labāk uztvertu šo uzskatu līdzību, nedaudz jāiedziļinās holistiskās pieejas rašanās un attīstības kontekstā. Holistiskā pieeja (no sengrieķu holos – ‘viss’) balstās uzskatā par vienotu veselumu, kuru nevar izzināt, skatot tikai atsevišķas tā daļas. Uz cilvēku attiecināts, tas apliecina ķermeņa un gara veselumu jeb vienotību. Uzskats par cilvēka ķermeņa un psihes vienotību bija pazīstams jau senās Indijas un Grieķijas ārstiem un filozofiem. Piemēram, zinātniskās ārstniecības pamatlicējs grieķu ārsts Hipokrats (460–375. p. m. ē.) gan savos rakstos, gan darbos paudis un īstenojis uzskatu par nepieciešamību skatīt slimnieku kopējā veseluma kontekstā, norādot, ka cilvēka veselība ir saistīta ar dzīves kvalitāti un iekšējo stabilitāti. Veselību viņš uzskatīja par harmonisku pamatkārtību dinamiskā un līdzsvarotā attiecību sistēmā, kurā cilvēks iekļaujas, būdams saiknē ar apkārtējo vidi un kosmosu. Slimība ir šīs harmonijas traucējums. (Bischof 2010: 170–171)
Hipokrats uzsvēra, ka jāzina ne vien cilvēka ķermeņa uzbūve, bet jānoskaidro arī citi faktori, lai precīzāk varētu izvērtēt un noteikt vēlamo ārstēšanu:

"Man šķiet, ka zināšanas par cilvēka uzbūvi, kuras ārstam, ja vien tas vēlas labi pildīt kaut daļu savu pienākumu, katrā ziņā būtu nepieciešams iegūt un pēc kurām tam būtu jātiecas no visa spēka, ietver sekojošus jautājumus: kādas ir attiecības starp cilvēka uzbūvi un to, ko tas ēd un dzer, kādas ir attiecības starp cilvēka uzbūvi un citiem tā dzīves ieradumiem, un kādu ietekmi katrs no tiem uz katru atsevišķu cilvēku atstās."(Hipokratiskie raksti 2003: 27)

Hipokrata uzskatus tālāk attīstīja viņa sekotājs Pergamas ārsts Galēns (129–199), uzsverot, ka cilvēkam pašam ir dabas dots spēks un spēja izveseļoties, bet ārsts ir vien palīgs, kas darbojas saskaņā ar dabu. (Karner 2015: 30)

Veseluma jēdzienu plaši iztirzājis arī grieķu filozofs Aristotelis (384–322 p. m. ē). Darbā “Metafizika” viņš skaidro, kādā veidā vieliskā būtība veido vienību – veselumu stingrā nozīmē jeb tādu veselumu, kas nav tikai vielisko sastāvdaļu summa. (Muižniece 2011: 10)
Holistiskajā uzskatā balstās psihosomatika, kas mūsdienās ieguvusi neatkarīgas medicīnas nozares statusu. Tai izveidojušās pat vairākas apakšnozares, piemēram, psihoimunoloģija, psihoneiroendokrinoloģija, psihodermatoloģija un citas. Tādējādi sabiedrībā arvien vairāk izplatās holistiskā pieeja veselības izpratnei. Taču līdzīga pieeja jau senatnē bijusi pazīstama dažādu tautu, tostarp arī latviešu, tradīcijās un uzskatos par veselību.

Latviešu valodā ar veselumu apzīmē viengabalainību un pilnību, kā arī veselību plašākā nozīmē, ar to saprotot kopumu, ko veido cilvēka fiziskā un garīgā veselība, attieksme pret dzīvi un emocionālais līdzsvars. Latviešu folklorā un tradīcijā veselība uzsvērta kā īpaša vērtība, kas var būt mantota, Dieva dota un paša uzturēta, sekojot tradīcijā paustajiem padomiem.

Plašāka veseluma izpratne latviešu valodā izpaužas frazeoloģismā “sveiks un vesels”, kuru lietojot parasti domā kaut ko nebojātu, pilnīgu, savā veselumā esošu. Ar veselumu tautas tradīcijā bieži saprot arī ko tādu, kas ir apaļš, noapaļots. Veselīgi ir apaļi bērni un apaļi vaigi. Ne velti mēdz teikt: “vesels kā ābols” vai “vesels kā rutks”. Līdzīgu vēsti nes vārdformula “Apaļš kā pūpols, vesels kā pūpols” (LTT 25190), ko izmanto analoģiskajā maģijā balstītajā veselības nodrošināšanas rituālā, perot ar pūpoliem.

Veselais un apaļais var apzīmēt arī to, kas ir gatavs un nobriedis:
Apaļš puika es izaugu,
Apaļ’ ņēmu līgaviņu,
Apaļ’ mana tēva zeme,
Kā viens vasku ritenīts.
LD 11050

Valodā un folklorā redzams, ka ar jēdzienu “vesels” apzīmē viengabalainību, pilnu, nedalītu apjomu, arī pilnu spēku un potenciālu. Par veselu bieži sauc tādu cilvēku, kurš ir pilnīgs savā ķermeņa un gara veselumā un vienotībā. Tas ir veselums, kas ietver dažādas cilvēka dzīves jomas. Tā var būt fiziskā un ķermeniskā veselība, vienlaikus apzinoties, ka tā ir pārejoša:

Māmuliņa krēslu cēla,
Vaicā manas veselības:
Vesels, māte, šim brīžam,
Ne visam mūžiņam.
LD 26548