Par pirti kā dziedināšanas vietu
Par pirti kā dziedināšanas vietu
Fragments no grāmatas "Latviešu dziedināšanas tradīcija"
Gan zeme un ūdens, gan arī uguns kā pirmelementi ir īpaši svarīgi dzīvības radīšanā un veselības uzturēšanā. Tie jo spēcīgi izpaužas pirtī – gan tās veidolā, gan notiekošajos procesos.
Senākās pirtis ierīkotas zemē izraktos padziļinājumos, kam apkārt salikti mieti un pāri pārklātas ādas. Tās bija zemas un zemei tuvinātas, uzturēja cilvēka un zemes saikni, paļāvību uz dabas spēku. Kontakts ar zemi, tās stiprinošā un sargājošā loma sevišķi uzsvērta radību norisē. Mirča Eliade to raksturo kā visā pasaulē izplatīto cilvēka arhaisko saikni ar Zemes māti:
iznēsāšana un dzemdēšana atspoguļo Zemes izpildītās paraugrīcības mikrokosmiskās variācijas; sieviete māte vien imitē un atkārto šo Dzīves rašanās sākotnējo aktu Zemes miesās. Tātad viņai vajag atrasties tiešā kontaktā ar Lielo Māti, lai tā vadītu viņu noslēpumainas rīcības izpildē, kas ir jaunas dzīves dzemdināšana, lai saņemtu no tās labvēlīgu enerģiju un atrastu pie viņas mātišķu aizstāvību. (Eliade 1996: 123)
---
Uz pirts saikni ar sievietes klēpi netieši norāda arī mīkla:
Sieva sēž kaktā, pilns klēpis rāceņu. (Pirts krāsns). (LTM 2321a)
Zemes mātes klēpja sajūta un simboliskā nozīme senatnē kā īpaši svarīga uztverta dziedināšanas un veselības uzturēšanas procesos. Daudzviet senajā tradīcijā bērns pēc dzimšanas noguldīts uz zemes, lai nodrošinātu dabas spēku aizstāvību. Savukārt slimības gadījumā bērnu vai pieaugušo ieraka zemē:
Šis rituāls imitē jaunu piedzimšanu. Simboliski apbedīšanai, pilnīgai vai daļējai, piemīt tā pati reliģiski maģiskā nozīmība, kas piemīt arī iegremdēšanai ūdenī kristījot. Slimais atdzimst, tas ir, piedzimst no jauna. (Eliade 1996:124)
Simboliska pārdzimšana notiek arī pēršanās laikā. Ne velti pēc pirts apmeklējuma ļaudis nereti saka: “Jūtos kā no jauna piedzimis”. Tas nav vienkārši atzinīgs pieklājības teiciens, bet gan stāvokļa raksturojums, kas sakņojas senās ķermeniskās izjūtās. Tās ir sajūtas, kas cilvēkiem bijušas pazīstamas kopš ļoti seniem laikiem. Cilvēks pirtī ir kails kā mātes miesās, viņu ieskauj tvaiks un siltums, viņš sajūt maigus lapu slotiņu pieskārienus, viņu aplej ar siltu ūdeni. Tas viss atgādina ķermeniskās sajūtas mātes klēpī. Tādējādi pirts cilvēku uzņem, silda un glabā tāpat kā mātes klēpis sargā bērnu līdz tā piedzimšanai. Tā dod patvērumu, mierinājumu un pieņem katru tādu, kāds viņš ir – ar visām bailēm, skumjām un kaitēm. Pirts sniedz ķermenim nepieciešamo saskarsmi ar dabisku vidi, dziedinošiem un svētīgiem pieskārieniem. Tā ļauj atbrīvoties no ikdienā uzkrātā noguruma un kaitēm, atgriežoties veseluma izjūtā. Pirts atsauc atmiņā cilvēka dabisko sākotni un veidolu, no kāda tas ieradies šajā dzīvē. Tāpat pirts liek apzināties, ka ikviens reiz atgriezīsies atpakaļ pie Zemes mātes:
Šūpo mani māmuliņa,
Neba mani daudz šūposi;
Šūpos mani zemes māte
Apakš zaļa velēniņa.
LD 27406
Senajām tautām gan pirts, gan arī katls, kurā gatavoja augu novārījumus un tējas, simbolizēja Zemes mātes klēpi, kas savāc sevī visu nolietoto, neizdevušos, slimo, lai dziedinātu un atjaunotu. Ķeltiem ar ūdeni un ārstniecības augiem pildīts katls bija svarīgs dziedināšanas simbols. Tā lomu varēja pildīt arī ezers vai aka. Ķeltu mītos milzīgs, ar dažādiem dziedinošiem augiem pildīts katls, ko dēvēja par ārstniecības augu ezeru, bija dziedināšanas dieva Diankehta (Dian-Cecht) atribūts. Iegremdējoties šajā ezerā, slimie un ievainotie izveseļojās, bet mirušie pat spēja atdzīvoties. (Storl 2010a: 115–116) Te redzamas paralēles ar latviešu pirts procesu, kur pēc pēršanās vienmēr svarīga bija iegremdēšanās vai ielēkšana tuvējā dīķī, ezerā, upē, vai arī apliešanās ar ūdeni:
Lai paceltos slavā un godā un šķīstītos no visa ļauna, tad, kad pirtī beidza mazgāties, bija jāpieceļas stāvu un jāteic: “Ūdens uz zemi, es uz augšu slavā, šķīstībā un godā!” Tā visai saimei bija jādara, tad tā tika pie labas slavas. (LTT 24136)
Ārstēšanās pirtī notikusi gan neapzināti – veselībai labvēlīgā gaisotnē ik nedēļu atslābinot ķermeni, to izmasējot un ar slotām izperot, gan arī apzināti – veicot dažādas ārstnieciskas darbības:
Līdzekļi, ko lieto tautas ārstniecībā ir visai dažādi. Jau sākot ar 16. g. s., raganu prāvu protokoli mums dod ziņas par braucīšanu, mazgāšanu pirtī, min asins laišanu u. tml.; iecienīta ir aprunātā sāls un ūdens. (Straubergs 1944: 13)
Dziedināja gan ar augu palīdzību, izmantojot augu novārījumus, liekot tos uz pirts akmeņiem vai mazgājamā ūdenī un sienot slotās, gan arī ar dažādām citām ārstnieciskām darbībām:
Arī iekaisušu, uztūkušu un sāpīgu orgānu braucīšana, spaidīšana, knaibīšana un viss tas, kas šodien ietilpst masāžā, kura modernā medicīnā palikusi par svarīgu, speciālu nozari, bija ieguvis latviešu izcilu ievērību. (Alksnis 1932a: 13)
Braucīšana un laitīšana jeb senie masāžas paņēmieni, kā norāda ticējumi (LTT 16353; 25387), visbiežāk izmantoti tieši pirtī, jo tur bija pieejama lāva, kur noguldīt slimnieku, kā arī siltums un tvaiks, kas palīdzēja ķermenim atslābināties un ļauties ārstēšanas procesam.
Kā liecina folkloras materiāli, dažādie ārstēšanas veidi bijuši cieši saistīti cits ar citu. Piemēram, braucīšana apvienota ar pēršanu un vārdošanu. Buramvārdi pirtī skaitīti, lai papildinātu dažādus maģiskus paņēmienus slimību aizdzīšanai. Dziedināšanas laikā piesaukti arī gari vai dievības, kas ar savu labvēlību, klātbūtni vai sevišķām īpašībām varētu veicināt izdošanos:
Dzelžu tēvs, dzelžu māte Dzelžu pirti kurināja. Kas var dūmus savienot, Tas var vietu sadziedēt. (asins v.) (LBV: 406)
Peroties pirtī, cilvēks nonāk saskarē gan ar zemi, gan ūdeni, uguni un gaisu – ar dabas spēkiem, kas palīdz viņam savienoties ar savu pirmatnējo enerģiju un simboliski iziet jaunas piedzimšanas ceļu. Tas ir sakrāls rituāls, un latvieši to pratuši novērtēt. Ne velti ticējumi atgādina, ka
Pirtī, tāpat kā baznīcā, nedrīkstot nelabi izturēties. (LTT 24149)
Agrāk pirti turēja par svētu vietu, to dēvēja par otro baznīcu. Svēta viņa bija tādēļ, ka tur sievas gāja radīt. [..] Pirti parasti kurināja vasarā katru svētvakaru, bet ziemā pārsestdienas. (LFK 891, 8549–8553)
