Apzinātais STOP
Daudzās praksēs tas tiek dēvēts par “Dievišķo STOP”.
Manuprāt, dievišķais būtu pārāk skaļi sacīts, jo pār mēru lietojot šāda veida jēdzienus, tie notrulinās, kļūstot par maz izsakošu etiķeti.
Apzinātā STOP ideja ir vienkārša, – esot ikdienas karuselī, laiku pa laikam atcerēties uz mirkli apturēt skrējienu, apstāties un pabūt apzinātībā.
Viena no skolotājām, ko reiz sanāca satikt, bija Neeru – iedvesmojoša, atraktīva kundze, kura ilgu laiku dzīvojusi Ošo kopienā. Neeru tika dizainējusi speciālus peļukus – mīkstās lelles ar ļoti mīļu un nevainīgu sejiņu. Pievienotajā attēlā var kaut ko no tā saskatīt. Paraugoties šajā sejiņā, apzinātais STOP iestājas gandrīz momentā.
Neeru šos peļukus sauca par Amālijām. Pašas vadītos retrītus viņa dēvēja par “AmaliaCamp”. Saviem sekotājiem viņa strikti ieteica iegādāties savu Amāliju un nēsāt to visur sev līdz kā atgādinājumu par apzinātā STOP nepieciešamību ikdienā. Un, jā, solīdi kungi, kas strādāja birojos un bankās, uz darbu nesa sev līdzi peļuka lelli.
Protams, ne jau lelles klātbūtne ir noteicošā cilvēka spējai laiku pa laikam sevi izcelt ārā no ikdienas joņošanas. (Minhauzens esot sacījis, ka cilvēkam pašam jāspēj sevi aiz matiem izvilkt no purva. Varbūt Minhauzens runāja tieši par šo?)
Ikdienas skrējiens patiešām iesūc, tajā “nogrimt” var itin vienkārši. Pat nēsājot sev līdzi šādu lelli, ir jāatceras sev ĻAUT uz to paskatīties. Tieši tāpat var sev ĻAUT uz brīdi it kā no malas pavērot savu elpu, pavērot elpas ritma izraisīto sajūtu maiņu pirkstu galos. Pietiek tikai ar dažām tādām minūtēm, lai notiktu sava veida restarts un cilvēks apkārtējās norisēs pēkšņi spētu ieraudzīt kādu citu, daudz plašāku dimensiju.
Un kas ir pavisam svētīgi, – plašākā dimensija būs klātesoša arī pieņemtajos lēmumos. Nebrīnīsimies, ja lēmumi pēkšņi būs gluži citādi, nekā sākotnēji veidojās.
