Pasaka par pavedieniem
Pasaka par pavedieniem
Ģirts: Veltīta visam un visiem, ko ļoti mīlu
Rasai no bērnu dienām ļoti patika mežs. Kāpēc – to viņa skaidri nemācētu izstāstīt. Mamma ar tēti šad tad uzjautāja – sak’, ko tu tur tik ilgi vari darīt? Kā lai viņiem izskaidro, ka mežā var nedarīt neko un tāpat ir labi?
Mamma ar tēti to tāpat nesaprastu. Tāpēc Rasa šādos gadījumos tikai paraustīja plecus. Parasti mammai un tētim ar plecu paraustīšanu pietika un neko vairāk viņi nejautāja. Norūpējušies par Rasas meža gaitām viņi nebija, jo viņai mežā līdzi vienmēr devās lielais un stiprais Džeris. Viņam mežā bija savi prieki, jo varēja izskrieties un izlēkāties pēc sirds patikas. Tāpēc Džeris ļoti mīlēja Rasu, jo, pateicoties viņai, Džeris tika mežā. Savukārt meitene bija pateicīga Džerim, - ja nebūtu uzticamā suņa, vecāki viņu vienu droši vien uz mežu nemaz nelaistu.
Visticamāk, Rasu ar mežu bija “saindējis” vecpaps. Ejot sēnēs, viņš Rasu vienmēr ņēma līdzi. Kas tās bija par pastaigām! Protams, kāda sēne arī tika ielasīta grozā, taču lielākā laika daļa tika pavadīta, vecpapam stāstot un rādot brīnumainas lietas par vecajiem celmiem, milzīgi lielajiem ozoliem, varenajām eglēm, mīkstajām sūnām un meža iemītniekiem, no kuriem daudzi, iespējams, nemaz neeksistēja. Bet varbūt arī eksistēja, tikai bija grūti pamanāmi? Kas to lai zina! Lai nu kā tur būtu, mežs bija Rasu savaldzinājis pilnīgi un galīgi. Mežā bija kaut kas apskaujošs, aijājošs, sargājošs un ļoti glāstošs. Mežs Rasu prata sevī ievilkt kā maigs mīlestības pilns magnēts. Līdzīgu vilkmi Rasa bija sajutusi vienā simfoniskās mūzikas koncertā, kuru viņa apmeklēja kopā ar skolas klasi. Jā, mūzika prata līdzīgi valdzināt! Toreiz Rasa padomāja, ka mežs arī rada savu simfoniju. Katrs koks, katrs zāles stiebrs ir instruments kopējā skanējumā, ko varēja sadzirdēt ne tikai ar ausīm, bet arī ar sajūtām. Un varbūt tieši sajūtās uztvertais bija vēl jaudīgāks par visu ar ausīm saklausīto.
Rasai bija vienpadsmit gadi, kad vecpaps aizgāja viņsaulē. Tas notika pavisam pēkšņi un tāpēc negaidīti. Rasa pārnāca no skolas un uzzināja, ka vecpapa vairs nav. Sekoja kreņķu, puņķu un iekšēju sāpju pilnas dienas, jo tas taču bija viņas mīļais vecpaps! Bēdu nomākta, Rasa tad pirmo reizi aizgāja uz mežu viena, vecākiem neko nesakot. Un tavu brīnumu – esot mežā, viņā radās sajūta, ka vecpaps nekur nav aizgājis! Šķita, ka vecpaps ir tepat Rasai blakus. Un, ja viņš nekur nav aizgājis, kālab jākreņķējas? Vējš iešalca egļu zaros, un Rasa sāka smaidīt. Viņa atcerējās, ko vecpaps reiz stāstīja par egļu zaru šalkoņu, Vēja mātes stabulēm, Dieva zirgu ganīšanu un Dieva dēlu rotaļām ar Saules meitām. Sāka jau tumst, taču nudien negribējās doties mājās. Rasai bija bail, ka, pametot mežu, pavediens ar vecpapu pārtrūks un atkal sāpēs. Varbūt palikt nakšņot mežā? Vakars veidojās pavēss, un vecpaps savulaik bija mācījis, kā no zariem sasliet būdu un pasargāties gan no lietus, gan nakts dzestruma. Rasa pārlaida skatu tuvākajai apkārtnei, novērtējot pieejamo zaru daudzumu. To nebija daudz, taču nelielai būdai varbūt varētu salasīt. Rasa piecēlās, lai sāktu rīkoties, taču ausis saklausīja strauji tuvojošos dzīvnieka skrējienu. Atskanēja pazīstamas suņa rejas. Džeris! Viņš nepārprotami bija ieradies Rasai pakaļ.
Kopā ar Džeri Rasa atgriezās mājās, taču pavediens ar vecpapu palika klātesošs. To viņa sajuta arī brīdī, kad vecpapu guldīja zemes klēpī. Viņa sajuta, ka ar to zārkā gulošo nedzīvo ķermeni vecpaps nav beidzies. Mežs Rasai bija skaidri licis saprast, ka vecpaps turpinās, tikai kaut kā citādi. Kā? To gan viņa vēl nezināja. Nebija jau arī kam paprasīt, jo visiem apkārt vecpaps bija beidzies un tāpēc Rasu neviens nesaprastu. Nu, varbūt tikai Džeris. Bet viņš jau neprata runāt.
Kopš vecpapa aiziešanas bija pagājuši pāris gadi. Mežs bija kļuvis par Rasas lielāko draugu. Ikreiz, kad bija iespēja, Rasa ar Džeri devās meža gaitās. Vasarā nereti šīs pastaigas ievilkās visas dienas garumā. Viņa pati par to mēdza brīnīties, jo reizēm šķita, ka mežā pazūd laiks.
Tās dienas meža pastaiga sakās gluži tāpat kā visas citas. Vasaras rīts bija silts un saulains. Džeris priecīgi skraidīja Rasai apkārt, saprazdams, ka atkal būs iemīļotais pārgājiens. Varbūt todien krāsaino taureņu pļaviņā pie meža bija vairāk nekā parasti. Vairāki no tiem uzkrītoši lidinājās Rasai tuvu apkārt.
“Tādi kā uzmācīgi joki,” meitene padomāja, tuvojoties mežmalai.
Mežs Rasu uzņēma ar parasto maigo apskāvienu. Meitene bija ievērojusi, ka tad, kad tas notiek, odi, kas līdz šim uzstājīgi un nekaunīgi mēģināja kaut kur iekosties, kā uz burvju mājienu likās mierā. Tie bija tepat apkārt, taču vairs neizrādīja par viņu nekādu interesi.
Rasa devās meža dziļumā uz purva pusi.
Meža purvs bija interesanta vieta. Meža vidū tas veidoja tādu kā klajumu, kurā nedrīkstēja iet. To Rasai vecpaps bija stingri pieteicis. Klajums bija dūksnains un pārpilns ar purva akačiem. Klajuma vidū kā sala slējās ozoliem apaudzis uzkalns. Rasa bija pāris reizes vecpapam lūgusi uz turieni aiziet, uz ko viņš vienmēr atbildēja, ka purvam pāri nevarot tikt. Vecpaps zināja stāstīt, ka pāris vīri esot mēģinājuši, viens purvā noslīcis, otru ar virvēm knapi dabūjuši laukā. Nu, ja nevar, tad nevar! Toties gar purva malu drīkstēja droši staigāt, un tā bija Rasas mīļākā vieta mežā. Purva mala bija kalnaina ar lieliem ozoliem un lieliem akmeņiem. Rasai patika uz šiem akmeņiem sēdēt, klausīties vēja rotaļās ar ozolu zariem un lapām, klausīties putnu balsīs. Jā, tur tas laiks mēdza pazust. Labi, ka bija Džeris, kurš laiku pa laikam no savām gaitām atskrēja un ar purnu pabakstīja Rasas kāju.
Rasa atrada savu mīļāko akmeni, ērti iekārtojas uz tā un pievēra acis. Džeris, kā parasti, bija aizskrējis. Meža pasaule dzīvoja savu harmonisko ikdienas dzīvi. Blakus kokā kala dzenis, tepat netālu svilpoja strazds. Kaut kur purva otrā pusē uz brīdi iekurkstējās varde. Rasa atskārta, ka aiz visnotaļ bagātā dažādo skaņu kokteiļa ir atrodams klusums. Klusums piepildīja spraugas starp dzeņa sitieniem pa koka stumbru, klusums piepildīja pauzes starp strazda svilpieniem. Un klusums bija tas, uz kā fona varēja sadzirdēt vēja rotaļas koku lapās. Un vēl … jā, svētlaimīgs klusums bija iemājojis Rasā pašā!
“Laipni lūgta mūsu valstībā!” viņa pēkšņi sadzirdēja kādu sakām.
Iespējams, citā reizē viņa būtu sabijusies, jo šajā vietā taču nekad neviens vēl nebija satikts. Šoreiz svētlaimīgais klusums meiteni bija tik ļoti piepildījis, ka bailēm vairs vienkārši nebija vietas. Rasa lēni atvēra acis. Uz iepretī guļošā mazākā akmens, pārlicis vienu kāju pāri otrai, sēdēja vīriņš un ar viegla smaida izrotātu vecīgo seju labvēlīgi raudzījās Rasā.
“Kas tu esi?” viņa izbrīnīta jautāja. “Kāpēc es tevi agrāk neesmu satikusi?”
“Es esmu viens no šī purva rūķiem. Tu mani esi satikusi šeit arī agrāk. Tikai agrāk tu mani nepamanīji, jo tevī nebija pietiekoši daudz klusuma.”
“Un ko tu šeit dari?”
“Mēs šeit dzīvojam – re, tur tajā uzkalnā purva vidū. Un vienlaicīgi mēs sargājam Pavedienus. Jā, mēs esam Pavedienu sargātāji!”
“Sargājat Pavedienus?” Rasa brīnījās. “Kādus Pavedienus? Un no kā tie Pavedieni jāsargā?”
“Pavedienus, kas savieno kādreizējo šejienes ļaužu Zināšanu ar pašreizējo laiku. Ir svarīgi, lai šie Pavedieni nepārtrūkst un lai tos kāds nepārrauj.”
“Bet … nē, es nesaprotu. Par kādu Zināšanu tu runā?”
“Vispirms jau par to, ka viss ir vienots. Par to, ka viss ir viens. Jums bija gudrs dzejnieks, kas ilgi skaitīja un tāpat nonāca līdz Vienam. Viņš tika atradis vienu no Pavedieniem!”
“Tātad Pavedieni ir vairāki?”
“Jā, tā var teikt. Piemēram, uz viena no Pavedieniem tu pašlaik sēdi.”
“Es nesēžu uz Pavediena, es sēžu uz akmens!”
“Šie akmeņi ir viens no Pavedieniem. Reiz sen atpakaļ šajā vietā dzīvoja viedi ļaudis, kas bija Zināšanā. Taču tad šeit ienāca Trokšņa cilvēki, kam šāda būšana Zināšanā traucēja. Tie bija bruņoti, un viedie ļaudis bija spiesti pamest šo pasauli. Taču pirms pasaules pamešanas viedie ļaudis Zināšanas iekristalizēja šajos akmeņos. Mēs pieskatām, lai akmeņus no šejienes neaizved, lai tos nesaskalda. Daudzi šādi akmeņi jau ir iznīcināti – Trokšņa cilvēki pašlaik ir pie varas, un viņi nevēlas, lai kāds atrod Pavedienus pie Klusuma. Taču, kad pienāks laiks, tas notiks. Tad akmeņi kā Pavedienu turētāji būs ļoti noderīgi.”
“Labi, pieņemsim, ka akmeņi ir Pavedieni,” Rasa kļuva domīga. “Tu sacīji, ka Pavedieni atrodas arī citviet. Kādi tie ir un kur tie ir?”
“Vai esi gatava nākt man līdzi uz purva vidus kalnu?”
“Hmm … . Vecpaps man pieteica, lai uz turieni neeju …”
“Tavam vecpapam arī bija Pavediens! Un viņš to ir nodevis tev – tāpēc tev mežs ir tik tuvs un tāpēc mēs varējām satikties. Droši seko man, un viss būs labi!”
Rasa nesaprata, vai purva rūķis zināja īpašu taku dūksnājā, vai viņš to bija pārvērtis par viegli staigājamu ceļu. Iešana pāri purvam nesagādāja nekādas grūtības. Viņi ātri nonāca līdz kalnam, kas purva vidū slējās kā sala; purva rūķis veda viņu pie viena no lielākajiem kalna ozoliem. Jau tuvojoties tam, Rasa ieraudzīja resnajā stumbrā palielu dobumu.
“Šeit jālien iekšā. Seko man!” purva rūķis aicināja un ielīda dobumā.
Rasai nekas cits neatlika kā sekot vīriņam. Hop! - tas bija tā kā kritiens, tā kā īss lidojums – pēkšņi viņi atradās vienkāršā, bet gaumīgi iekārtotā un mājīgā istabā. Istabas vidū bija koka galds. Pie tā sēdēja astoņi tādi paši neliela auguma vīriņi un dzēra tēju.
“Labdien, mūsmājās!” viens no vīriņiem Rasu sveicināja. “Mēs jau sen tevi vērojam. Mēs ļoti priecājamies par katru, kam ir Pavediens.”
“Labdien!” Rasa samulsusi atņēma sveicienu. “Bet es … es nezinu, vai man ir Pavediens. Tik tikko par tādu lietu vispār uzzināju … “
“Tas nekas,” vīriņš aizrautīgi turpināja. “Ja arī tu par to neko neuzzinātu, Pavediens turpinātu darboties. Visi Pavedieni turpina darboties un gaida, kad kāds vai kādi to satvēruši atkal nonāks pie Klusuma, nonāks Zināšanā. Par akmeņiem jau tu zini. Vēl viens Pavediens ir jūsu tautas Dainas. Tās tika radītas ļoti sen, viedajiem cilvēkiem vēl dzīvojot šajā pasaulē. Toties Trokšņa cilvēkiem Dainu vēstis neko neizsaka. Trokšņa cilvēkiem Dainu teksti šķiet bērnišķīgas muļķības. Pavedienu nomaskēšanas nolūkā daudzi teksti tādi patiešām šķiet. Mēs pieskatām, lai Trokšņa cilvēki turpina Dainas vērtēt kā sadzīviskas dziesmas un nepamana to patieso un dziļo būtību.”
“Kā gan jūs varat to pieskatīt?” Rasa brīnījās. “Jūs atrodaties šeit, nekurienes vidū. Jūsu ir maz, bet pasaule ir liela …”
“Mēs varam ietekmēt domas un Trokšņu cilvēkos veidot iespaidu, ka “tur nekā nav!” Mēs to esam darījuši jau daudz, daudz gadu – cauri laikiem, kad jūsu tauta atradās zem dažādiem jūgiem; cauri posmam, kad jums lika palikt savās vietās, kļūdaini cerot, ka nekā nedarīšana var pasargāt no nepatikšanām. Kopš pēdējās reizes, kad kļuvāt patstāvīgi, pagājuši jau simts gadu, taču jūs joprojām atrodaties Trokšņa valstībā. Tāpēc mēs turpinām strādāt. Un jo vairāk ir cilvēku ar Pavedieniem, jo vieglāk mums tos nosargāt.”
“Tomēr es nesaprotu. Kālab Troksnis ir tik slikts?”
“Troksnis cilvēku novirza no īstās būtības. Un tad cilvēks kļūst varaskārs, alkatīgs; tā vietā lai domātu par kopējo labumu un sadarbību, cilvēks domā par savu pašlabumu, varu un konkurenci. Troksnī spīguļojošiem grabuļiem ir lielāka vērtība nekā klusam skaistumam. Tas ir ceļš uz bezdibeni, jo alkatības un spīguļu dēļ tiek iznīcināta daba.”
Rasa brīdi klusēja. No uzzinātā viņai viegli reiba galva.
“Un … ko man ar savu Pavedienu tagad darīt?” viņa samulsusi jautāja.
Vīriņi smaidot saskatījās.
“Tev nekas īpašs ar to nav jādara,” viens no viņiem sacīja. Tas vienkārši vienmēr būs ar tevi un kļūs stiprāks. Iespējams, kādā brīdī cilvēki, kas pazuduši Troksnī, tev jautās pēc padoma. Viņi jutīs, ka tu vari palīdzēt, jo Pavedieni ir vienīgie, kas ved uz Mājām. Bet tagad tev jādodas atpakaļ – uzticamais Džeris ir noraizējies par tavu pazušanu!”
Viens no purva rūķiem pavadīja Rasu atpakaļ pie purva malas akmens. Džeris, pēc garās meklēšanas atkal ieraugot meiteni, priecīgi ierējās.
“Kuš, Džeri!” Rasa mīļi noglāstīja suņa galvu. “Paklausīsimies brīdi klusumu, labi?”
Turpinot glāstīt suņa galvu, viņa lēni apsēdās uz sava mīļā akmens. Suns nogūlās meitenei pie kājām.
“Tas ir dīvaini,“ Rasa domāja. “Ir pagājuši simtiem gadu, bet Pavedieni ir izritinājušies tiem cauri. Un kas to lai zina, kad tie ir sākušies. Un kas to lai zina, cik ilgi tiem vēl būs jāturpinās…”
Šajā brīdī Rasas aizvērto acu priekšā pēkšņi uzplaiksnīja attēls. Tas bija laimīgi smaidošs vecpaps.
