Mazliet par dvēseli un tās noliegšanu
Esmu gana pārliecināts, ka, ja sabiedrībā rastos vairāk izpratnes par dvēseles būtību – tieši būtību; padziļināta izpratne par daudzveidīgajām dvēseles izpausmēm nemaz nav nepieciešama – lielākais vairums problēmu atrisinātos pašas no sevis. Taču te būs daži aspekti, ko šāda izpratne dotu un kālab tā netiek un esošās valdošās sistēmas ietvaros arī netiks veicināta.
1) Koruptīvās darbības un to sekas karmiskajā aspektā: attiecīgajās darbībās iesaistītās amatpersonas “zinātu”, ka “man vajag vairāk” koncepts nesniegs piepildījumu, ka zārkam nav bagāžas nodalījumu un savas laicīgās kapacitātes uzpumpēšana uz līdzcilvēku apzagšanas rēķina nākotnes karmas kausu padara gluži cauru. Taču “man vajag vairāk” nav tikai par korupciju. Uz šī koncepta darbojas visa patērētāju sabiedrība, karjeras apguve, utt. Tā sagraušana nozīmētu visu esošās paradigmas nomaiņu. Vai valdošajai sistēmai bez attiecīgās zināšanas to vajag? Ir daudz ērtāk palikt pie iluzorās gribēšanu apmierināšanas, sagrābjot dūrē plūstošo smilšu laimes sauju.
2) Bipolārie traucējumi: īpaši tie, kas cilvēkiem rodas pēc tuvinieku aiziešanas. Dvēseles izpratne šīs lietas izskaidro vienkāršā veidā– starp dvēselēm dažādu iemeslu dēļ mēdz būt jaudīga “saķere”, kas uz zemes palikušajam tik viegli neļauj aizejošo dvēseli atlaist tās tālākajā ceļā. Rezultātā “nepalaistā” dvēsele sāk mijiedarboties ar palicēja dvēseli, radot dažāda rakstura izpausmes un nobīdes no ikdienas apziņas. Aizejošās dvēseles “atlaišana” un attiecīgā sapratne dziedina, taču tas vairs nebūtu izdevīgi farmaceitiskajai industrijai – medijos varam lasīt, kā cilvēki, sastopoties ar šīm problēmām, ar gandrīz vai lepnumu stāsta, kā lieto attiecīgos medikamentus.
3) Vispār slimības kā tādas – to pamatā visai bieži ir ilgstošs psihoemocionāls disbalanss, iekšējs konflikts, kas radies no traumas dvēselē. Izprotot traumas rašanās mehānismu, dvēseles traumu var “izlīdzināt” bez medikamentiem, taču, pirmkārt, slimība kā sekas atrodas virspusē – fiziskajā ķermenī - un tur to var redzamāk apkarot; otrkārt, nu, jā, atkal medikamenti un lielā farmācija …
4) Visi mākslīgi izveidotie daudzie dzimumu koncepti top lieki un absurdi pēc būtības. Jebkuras novirzes vienlaicīgi ir dabiskas un nedabiskas (kā tur bija ar Lielajām Patiesībām, kuras pretstati arī ir Lielas Patiesības?) Novirzes dabā pastāv, taču diez vai tās būtu izceļamas kā kaut kas īpašs, arī tāpēc, ka noviržu pamatā jau atkal ir gan pieminētās dvēseles traumas, gan dvēseles agrākā pieredze un savstarpējās sasaistes. Cilvēkam, kas novirzījies no sava sākotnējā dzimuma, pagātnē var būt noticis kaut kas sāpīgs, traumatisks, kas viņam licis pieņemt citu - novirzes uzvedības modeli, lai:
a) mēģinātu izvairīties no savu dvēseles traumu un pieredzi atgādinošām situācijām;
b) norādītu uz kaut ko savā ģimenē vai dzimtā agrāk notikušu, kas saistīts arī ar pašu cilvēku.
Šo sarakstu varētu turpināt, raugoties uz karu cēloņiem, visu “-ismu” izcelšanos, utt. Cilvēks visas lietas mēdz pamatīgi sarežģīt – droši vien tāpēc, ka ir kaut kāds spēks, kas attur no pamata Patiesības pieņemšanas.
Ģirts
